Vēl vienu kūciņu?

kuka

Lai arī kādas būtu jaunākās dzīvesstila vēsmas, nevar noliegt to, ka ēdiens tomēr ir neatņemama un būtiska sastāvdaļa cilvēka dzīvē. Ēdiens nav tikai kaloriju uzņemšana, bet gan emocijas, sajūtas, veids, kā komunicējam. Tā ir mīlesības izrādīšana. Tāpēc jau mājās gatavojam ģimenei gardas vakariņas, piedomājam par to, kas kuram garšo, padomājam, kā izskatīsies uz galda. Un jebkurš vīrietis ļoti augsti sievietē novērtē labas gatavošanas prasmes. Tas noteikti ir punkts viņas labā. Saka jau, ka sieva nedrīks vīru laist no mājas ārā ar tukšu vēderu.

Randiņi un citas tikšanās taču visbiežāk notiek kafejnīcās, restorānos, tiek rīkoti pikniki. Vienmēr aktivitātēm klāt ir ēdiens. Tam ir būtiska loma tajā, kā izveidojas divu cilvēku attiecības. Ēst gatavošana ir viens no veidiem, kā izpaust savas jūtas bez vārdiem, jo ne visiem tas ir viegli.

Ja skatās tieši bioloģisko un medicīnisko aspektu, tad ēdiens smadzenēs rada labsajūtu, apmierinājumu, tas savā ziņā ir laimes mirklis, kad cilvēks paēd. Te gan rodas risks, kas var beigties ar dažādiem ēšanas traucējumiem, ja maltīte ir vienīgais, kas dzīvē sniedz prieku un apmierinājumu.

šokolādeSvētki un prieks ir ekvivalenti tortei, bagātīgi klātam galdam, kopīgai maltītei. Ja uzņemam ciemiņus, saņemam dāvanas, tad taču ir loģiski, ka mums viņi jācienā ar ēdienu, visamaz torti noteikti. Ja arī paši pasniedzam dāvanas, tad bieži vien izvēle var būt arī kaut kas ēdams. Nu ne jau gluži desa, bet gan izsmalcināta šokolādes kolekcija, kādi oriģināli saldumi no citu tautu virtuves, sārtas un saldas vietējās zemenes. Varam taču uzdāvināt arī restorāna apmeklējumu, kur varēs izbaudīt kādus īpašus ēdienus.
Labs un īpaši izvēlēts ēdiens parasti ir ar stāstu, ar emocijām un attieksmi, tāpēc tas cieši savijas ar cilvēka laimes sajūtu, apmierinajumu. Attiecības ar ēdienu var būt sarežģītas, jo jāprot atrast līdzsvaru. Cilvēks pārāk bieži krīt dažādās galējībās, kas saistītas ar ēdienu, ēdiens kļūst par terapiju, mierinājumu, laimes avotu, arī par sodu. Te liela nozīme ir arī ēšanas tradīcijām ģimenē. Jau no vecmāmiņu laikiem mīlestība ir gājusi caur vēderu. Viņu lielākais satraukums vienmēr bija par to, lai mazbērniem pilni vēderi. Un atteikums, ka ēst negribas vai jau pietiek, netiek akceptēts, jo bērniņš taču izskatās tāds vājš. Šāda pieeja ēdienam var arī pārmantoties.