Uz restorānu ratiņkrēslā

restorāns

Lai gan vārdos atbalsts un solidaritāte cilvēkiem ar kustību traucējumiem ir, tomēr realitātē joprojām šādi cilvēki bieži vien ir neredzami, nevēlami, neērti. Par to pārliecinājos, kad man vairākas nedēļas vajadzēja atrasties ratiņkrēslā.

Traumatologs man bija nozīmējis kājas operāciju, jo tā pēc kādas traumas bija palkusi ar daļēju kustīgumu. Lai glābtu situāciju un izvairītos no tā, ka uz mūžu palieku klibs, traumatoogs man ieteica sarežģītu operāciju. Pēc tās traumatologs noteica atlabšanas periodu, kurā man vajadzēja kāju saudzēt. Traumatologs norādīja, ka vislabāk būtu gultas režīms vai pārvietošanās ratiņkrēslā. Tā kā nevarēju atļauties tik ilgi palikt mājās, tad izvēlējos ratiņkrēslu, jo tā vismaz varētu doties uz darbu, satikties ar klientiem.

Un tajā brīdī, kad pirmo reizi izbraucu sabiedriskajā telpā ar ratiņkrēslu, ieraudzīju pasauli no pavisam cita skatpunkta. Man nācās saskarties ar daudzām problemātiskām un vairāk gan nepatīkamām situācijām, kas bija saistītas ar vides nepieejamību. Tik daudzās ēkās nebija īstenoti noteikumi par vides pieejamību cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Man ļoti bieži vajadzēja apkārtējo palīdzību. Beigu beigās es noalgoju cilvēku, kuš ikdienā bija kopā ar mani, lai nevajadzētu piedzīvot neērtas situācijas, kad jāpaļaujas uz svešinieku laipnību.

Drosmīgs solis — doties uz restorānu

Sanāca tā, ka bija vajadzība tikties ar klientiem. Parasti šādas tikšanās notika kādā restorānā, lai ir brīvāka atmosfērā, varētu arī paēst un saskandināt kādu glāzi. Tagad šādas tikšanās plānošanu uztvēru kā izaicinājumu, ņemot vērā manu situāciju ar ierobežotajām kustībām. Tāpēc gribēju atrast vietu, kur man nebūtu jāizjūt neveiklība un publiski nepatīkamas situācijas, jo pats netieku ar visu galā. Tā nu sākās mani restorānu izpētes darbi. Jau mājaslapās es apskatījos, kāda ir vide, tad sazvanījos ar restorānu, lai uzzinātu, vai ir ierīkotas nobrauktuves, vai starp galdiņiem ir pietiekami plašs, lai izbrauktu, vai labierīcības ir ērti pieejamas arī cilvēkam ar ratiņkrēslu. Protams, ka mani interesēja arī ēdiena kvalitāti un paša restorāna līmenis.

Es gan negribu saukt konkrētu restorānu nosaukumus, jo mans nodoms nav kritizēt, tomēr secinājumi pēc kādu padsmit restrānu apskates un informācijas apkopošanas, ir tādi, ka tikai dažos restorānos bija izpildīti visi faktori, lai cilvēks ratiņkrēslā tur varētu bez problēmām paēst un atpūsties, neizjūtot diskomfortu, nepatīkamas situācijas un vajadzību pēc citu palīdzības. Man šajā brīdī tas bija būtiski tāpēc, ka es plānoju tikties ar biznesa cilvēkiem, kuru acīs vēlējos saglabāt neatkarīga un spēcīga cilvēka tēlu. Viņi bija informēti, ka esmu spiests uz laiku pārvietoties ratiņkrēslā, tāpēc tas nebūs pāsteigums. Bet negribēju, lai viņi redz, ka citi mani aprūpē, stumda, cilā, jo nav iespējams brīvi pārvietoties.